Šodien Dienas Biznesa rakstā Bez Stresa stāstam par to, ko nozīmē stresa noturība.
Šeit iespēja izlasīt plašāk par šo tēmu.
“Mani atlaida no darba, jo es nespējot tikt galā ar spriedzi. Viņiem vajagot kādu ar augstāku stresa noturību…”
Augsta stresa noturība. Vairums no mums ir dzirdējuši un daudzi arī lietojusi šo vārdu salikumu. Bet ko īsti nozīmē augsta stresa noturība, un vai tā ir privilēģija, ar ko dažiem palaimējas piedzimt vai arī kaut kas, ko cerības attīstīt ir katram no mums?
Kas mēdz radīt stresu? Pārmērīgs darba daudzums, laika trūkums, termiņi, iedomīgi kolēģi, neiejūtīgi priekšnieki, kašķīgi klienti, atbildības palielināšanās…, vai ne?! Nē, patiesībā nekas no šī saraksta stresu nespēj radīt. Stresa reakcijas izraisa, nevis notikumi ārējā vidē, bet tas, kā mēs konkrēto situāciju novērtējam, interpretējam.
Iedomājieties lāci, kas rēkdams jums tuvojas? Vai esat nobijies? Vairums no mums būtu, jo tas, kā situāciju novērtējam ir: tā ir bīstama, man nepietiks spēka tikt ar to galā.
Bet, ja nu lācis ir krātiņā zooloģiskajā dārzā (kur arī ir vislielākā varbūtība šādam lācim uzdurties)?Vai arī tad būsiet nosvīdis aiz bailēm? Nē, jo jūs situācijā nesaskatāt nekādus draudus - žogs ir drošs, un blakus ir apsardze. Ne jau lācis vai žogs pats par sevi rada stresu, bet gan veids, kā mēs uztveram un novērtējam situāciju. Šo ideju ir izvirzījis Ričards Lazarus, kas ir šobrīd modernajā psiholoģijā dominējošās stresa teorijas pamatlicējs.
Tāpēc vairumā no situācijām darba ikdienā mūsu reakcijas ir atkarīgas no tā, vai esam iemācījušies skatīties drīzāk uz “lāci” vai “žogu”, un, kur viens no mums redzēs lāci, tur cits - kaķēnu. Līdz ar ko, ja runā par atšķirīgām reakcijām uz stresu, pirmkārt, jau parādās atšķirības tajā, ko katrs no mums vispār uztver un novērtē kā stresu.
Iedomājieties, ka Jums rīt jāprezentē savs redzējums par kādu jautājumu 300 uzņēmuma darbiniekiem. Vai esat uztraucies? Visdrīzāk jā, ja tā ir pirmā reize, kad ko tādu darīsiet un drīzāk nē, ja vadāt šo uzņēmumu jau sešus gadus un šādas kopsapulces organizējiet regulāri. Šo situācijas novērtējumu ietekmē dažādi ārējās vides faktori, kā, piemēram, tas, cik atbalstoša vai nosodoša ir publika, cik klausītājiem patīkams un interesants ir temats, par ko grasāties runāt utt. Bet tieši tāpat šo novērtējumu ietekmē faktori, kas saistīti tikai ar Jums pašu - Jūsu mērķi, vērtības, pārliecības. Piemēram, ja Jums liekas, ka šī prezentācija var nozīmīgi ietekmēt Jūsu karjeru un karjera ir vissvarīgākais Jūsu dzīvē, bet reizē Jūs neticat, ka esat spējīgs tikt galā veiksmīgi ar savu runu - Jūs būsiet ļoti uztraucies. Bet, ja Jums liekas, ka šai runai ir minimāla ietekme uz Jūsu nākotni vai arī, ja esat pilnīgi pārliecināts par savām spējām tikt ar to galā, Jūs situāciju novērtēsiet. nevis kā draudus, bet gan kā izaicinājumu, un, ja arī satraukumu izjutīsiet, tas būs drīzāk pozitīvi mobilizējošs, nevis paralizējošs.
Tātad, katru notikumu, ar ko mēs saskaramies, mēs automātiski vērtējam, uzdodot sev jautājumus - vai šis notikumus mani kaut kādā veidā apdraud? Vai man ir pietiekami resursu, lai ar to tiktu galā? No šī vērtējuma tad arī ir atkarīgs, vai, kādas un cik spēcīgas emocijas mēs izjutīsim.
Bet individuālās atšķirības reakcijās uz stresu ar to nebeidzas. Atšķirīgs ir arī veids, kā mēs cīnāmies jeb tiekam galā ar stresu. Psiholoģijā runā par dažādām stresa pārvarēšanas stratēģijām, ko cilvēki izmanto. Kopumā tās var iedalīt tādās, kas orientētas uz konkrētās problēmas risināšanu un tādās, kas centrētas uz negatīvo emociju pārvarēšanu. Piemēram, centieni samazināt izmaksas recesijas laikā būtu uz problēmu fokusēta pārvarēšanas stratēģija, savukārt biežāka laika pavadīšana ar draugiem, uz emocijām fokusēta stratēģija, ja tās mērķis ir aizvirzīt nepatīkamās domas par uzņēmuma zaudējumiem. Vai kāda no tām ir labāka? Nē, patiesībā katra no tām var būt visatbilstošākā konkrētā situācijā. Ja ir skaidrs, ka situāciju ir iespējams mainīt un kontrolēt, tad vislabāk patiešām ir ķerties klāt, t.i. fokusēties uz problēmas risinājuma meklēšanu. Savukārt, ja notikumu gaitu mums nav iespējams nekādā veidā kontrolēt vai mainīt, tad vislabāk ir fokusēties uz to, kā tikt galā ar negatīvajām emocijām un paskatīties uz notiekošo no cita skatu punkta. Kā K. Voniguts ir pareizi norādījis - Dievs - dod man dvēseles mieru un prātu samierināties ar to, ko es nespēju mainīt; drosmi mainīt to, ko es spēju un gudrību, atšķirt vienu no otra…
Vairums no mums izmanto dažādas stratēģijas dažādās situācijās, tomēr katram ir arī tipiskāks veids, kā uz stresu reaģēt. Viens nebeidzami mals pa galvu iespējamos negatīvos scenārijus, cits pasmiesies, mēģinot paskatīties no citas puses uz situāciju, cits aizbēgs (tiešā vai pārnestā nozīmē), vēl kāds meklēs palīdzību pie draugiem, paziņām vai vadības. Šīs stratēģijas mēs katrs apgūstam un nostiprinām dzīves laikā. Bieži vien gan dažas no tām, lai gan efektīvas īstermiņā, ilgtermiņā mums par labu nenāk. Piemēram, izvairīšanās no papildus atbildības vai jauniem pienākumiem darbā, var mazināt trauksmi mums konkrētajā brīdī, bet ilgtermiņā, tas karjeras izaugsmi neveicinās.
Vai no tā jāsecina, ka mainīt savas reakcijas uz stresu nav iespējams? Tas ir iespējams, tomēr tās noteikti nemainās pašas no sevis. Līdzīgi kā mēs bez vajadzības nemainām maršrutu, pa kuru dodamies no mājas uz darbu, arī mūsu prāts un ķermenis vislabprātāk izvēlas jau “iemīto taciņu”. Ir šīs reakcijas jāapzinās un jābūt motivācijai tās mainīt, lai panāktu izmaiņas. Savukārt, izvēloties cilvēkus savai komandai, nav labāka veida kā pavaicāt, kā cilvēks ir ticis galā ar nesenu stresa situāciju. Jo līdzīgāka šī situācija būs nākotnes izaicinājumiem, jo lielāka iespējamība, ka viņš uz to reaģēs līdzīgā veidā.
Stresa noturība nav kaut kas tāds, kas vai nu piemīt vai nepiemīt. Ir dažādas reakcijas dažādās situācijās, ko nosaka cilvēku atšķirīgā pieredze, vērtības, mērķi un pārliecības.
uz augšu