Tu strādā labā uzņēmumā, ieņem cienījamu amatu, Tavi kolēģi un vadītājs ir labās domās par Tevi. Tava akadēmiskā un profesionālā karjera ir nemainīgi augšupejoša līkne. Vienlaikus Tu dzīvo konstantā trauksmē par to, ka kādu dienu viņi visi pamanīs, ka Tu neesi tas, par ko uzdodies - ka Tu patiesībā neesi tik spējīgs, kā viņi visi domā. Visdrīzāk Tev ir izdevies viņus kaut kā apvārdot vai piemānīt. Vai varbūt citi pārspīlē Tavu varēšanu un beidzot viņi sapratīs, ka tā tomēr nav.
Viltvārži nejūtas ērti ar saviem sasniegumiem. Mēģinājumi uzturēt veiksmīgo tēlu, tāpat sajūta, ka esi nekompetents un nevērtīgs, ka jebkurā brīdī var atklāties, ka patiesībā Tu neesi šīs slavas, vai sasniegumu vērts, rada stresu un spriedzi. Tā rezultātā viltvārža izjūtas bieži vien iet roku rokā ar depresiju un trauksmi. Laika gaitā indivīdiem ar viltvārža sindromu ir paaugstināts risks izdegt, emocionāli izsīkt, zaudēt iekšējo motivāciju, uzrādīt zemu sasniegumu. Ja kādreiz es tā juties, Tu neesi viens. Patiesībā, tā jūtas indivīdi ar dažādu sasniegumu līmeni un šādas izjūtas ir sastopamas visdažādākajās profesijās - studentiem, mediķiem, marketinga speciālistiem un akadēmiķiem. Tāpat šādas izjūtas vienlīdz bieži izjūt abi dzimumi. Pēc dažiem aprēķiniem vismaz 70% cilvēku vismaz vienreiz dzīvē piedzīvos vienu šādu epizodi (Gravois, 2007). Tādas slavenības kā Toms Henks, Mišela Obama, Emma Vatsone u.c. ir publiski atzinuši, ka ir izjutuši viltvārža sindromu.
Sākotnēji šis sindroms tika atklāts koledžas studentēm, kā arī profesionālēm, kuras par spīti saviem sasniegumiem nejutās ne talantīgas, ne kompetentas. Šīm sievietēm bija sajūta, ka viņas ir viltvārdes un nav pelnījušas attiecīgos panākumus. Viņām bija hroniskas bailes par to, ka viņas nespēs tos noturēt - ka agrāk vai vēlāk tiks atklāta viņu nekompetence.
Mēs savas privātās domas un šaubas parasti paturam pie sevis tas noved pie fenomena, kuru sauc par plurālistisko ignoranci (angliski pluralistic ignorance). Tādēļ, ka neviens nedalās ar savām šaubām, mēs domājam, ka mēs esam vienīgie, kas šaubās. Tādējādi, katram no mums liekas, ka mēs esam tie, kuri šaubās, kamēr citi gan ir pārliecināti par sevi. Tas viss dod ceļu viltvārža izjūtām.
Patiesi, lielu daļu sasniegumu izskaidro spēju un veiksmes kombinācija. Ir daudzi situatīvi faktori, kuru ietekmē indivīdiem ar vienādām prasmēm var veikties ļoti dažādi profesionālajā karjerā. Arī skatoties naudas, varas, un popularitātes sadalījumu, redzam, ka neliela cilvēku daļiņa iegūst neproporcionāli lielu daļu kopējā pīrāga, kamēr vairums tiek tikai pie maza gabaliņa. Tajā pašā laikā atšķirības sniegumā starp šiem cilvēkiem tiešām nav lielas, bieži vien pat nenozīmīgas. Tomēr piramīdas princips darbojas - kāds nonāk apakšā un kāds augšā.
Šķiet, ka tas ir tikai normāli, ka cilvēki apzinās, ka daļa panākumu ir veiksmes rezultāts. Tomēr tas neizslēdz to, ka ir vajadzīgas arī prasmes. Dzīve mums piespēlē dažādas kārtis un uzvar tas, kurš spēj ar sev iedalīto kombināciju iegūt vislabāko rezultātu.
Viens no ieteikumiem, ko darīt ar viltvārža izjūtu, ir runāt par to. Svarīgi arī jautāt atgriezenisko saiti par savu sniegumu. Bieži vien cilvēki gan baidās to darīt, jo viņiem šķiet, ka viņu šaubas izrādīsies patiesas.
Vislabāk palīdz abpusējība - ja indivīda mentors vai kolēģi arī dalās ar savām viltvārža izjūtām. Zināšanas par to, ka šāds viltvārža fenomens pastāv arī var mazināt spriedzi. Zinot to, var ievākt pozitīvu atgriezenisko saiti un , stiprinot pārliecību par savām spējām.
Iespējams, ka pilnībā no šīm sajūtām tikt vaļā nemaz nav iespējams, bet runāšana par tām un dalīšanās ar citiem ļauj mums justies par to labāk!
Autors:
Mg.psych. Ronalds Cinks, Organizāciju psihologs, Psiholoģijas un KBT centrā „Intellego”.
Izmantoto informatīvo avotu saraksts:
Langford, J., & Clance, P. R. (1993). The imposter phenomenon: recent research findings regarding dynamics, personality and family patterns and their implications for treatment. Psychotherapy: theory, research, practice, training, 30(3), 495.
Sakulku, J. (2011). The impostor phenomenon. The Journal of Behavioral Science, 6(1), 75-97.
Thompson, T., Foreman, P., & Martin, F. (2000). Impostor fears and perfectionistic concern over mistakes. Personality and Individual Differences, 29(4), 629-647.
uz augšu